Vīna Zeme

Reiz kaut kur ir izskanējusi doma, kura jau gadiem neiziet no prāta. „Jo vecāks cilvēks paliek, jo svarīgāka tam kļūst mūzika un garšas baudas.”

               Sākotnēji tas var šķist diskutabls spriedums, bet jo vairāk par to domājam, jo vairāk jēgas tajā saskatām. Sevišķu asumu šī doma iegūst, šķirstot kārtējo latviešu restorāna ēdienkarti, kuras piedāvājums maz ar ko atšķiras no jebkura cita latviešu restorāna piedāvājuma. Tā vien šķiet, ka latvietim kartupeļi, gaļa, miltaini taukainā zoste, kā arī rosols vai Valmieras salāti (kā priekšspēle) ir atribūti, bez kuriem normāla maltīte nemaz nav iespējama. Protams, vēl daži citi latviešu ēdieni, tomēr ar vienojošo galveno – radīt sāta sajūtu, „piepildīt pilnu” līdz malām.

Ja ēdienam pievienojam dzērienu, kam jāsaskan kopā, tad cūkas karbonādei ar brūninātiem kartupeļiem un biezo sēņu mērci vislabāk piestāv krietns simtiņš šņabja. Tikpat labi derēs arī auksti norasojis alus kauss, lai gan dažos gadījumos abi dzērieni tīri labi saskan kopā, viens otru lieliski papildina un vienojas kopējā dziesmā. Ja pie šādas maltītes tiek vēl piedziedāti lustīgi - raudulīgi vāciski - latviski šlāgeri, tad priekšstats par latviešu svētkiem ir gandrīz pilns.
        

Pēc šādas uvertīras šīs mājas lapas nosaukums VĪNA ZEME izklausās ne tikai provokatoriski, bet pat nepatriotiski un antilatviski. Tomēr, ja padomājam, vai gan latvietim kaitēs, ja tas dosies nevis atslābuma, miega un aizmiršanās, bet citā, varbūt ne tik pierastā virzienā? Kādā? Šis stāsts jau vairs nav tik vienkāršs.              Seno grieķu dzīves izjūta un psiholoģiskā pieredze radīja Dionīsu – dievu, kas ar laiku iekļāvās Olimpa divpadsmitniekā. Par Dionīsa nozīmi še pateikšu tikai galveno – tas ir ne tikai vīna, bet arī teātra dievs. Daudzi sengrieķu teātri, arī Atēnu akropoles nogāzē izveidotais, saucās par Dionīsa teātriem. Dionīss mums stāsta nevis latvisko stāstu, kā pieēsties, piedzerties un aizmigt, bet kā izvilināt no sevis mūziku, deju un stāstus. Kā smelties sevī šo tur esošo materiālu – nevis nonivelējošo, bet attīstošo.

             Vēl mums ir tāda indeve, kā dzērienu asociēšana un pat vainošana par atkarību (kas taču ir psiholoģisks fenomens) – tā saindē jebkuru sarunu par garšas baudām. Man šķiet, pret šo kaiti (vainošanu) ļoti laba atbilde ir tieši itāļu vīni (nabaga grieķi, viņi ir tik tālu atpalikuši, šodien...). Atšķirībā no franču konkurentiem, tos pat var arī saprast, nepiedzimstot Itālijā (lai gan joprojām dzīvs ir stāts, ka vislabākos itāļu vīnus izdzer itāļi paši). Ne tikai sarkanie un baltie, arī rozā. Dzirkstošie un dažāda sausuma pakāpēs ražoti, dažāda stipruma grādos un saldumā. Diferencēti kvalitātē, buķetē un, protams, cenās. Vairāk nekā jebkuri citi, saistīti ar virtuvi. Itāļu virtuvi, kuras diferencētību un izsmalcinātību (sevišķi „saldo ēdienu” zonā) nezinu, kas var pārspēt. Ja nu vienīgi austrumnieki, bet tiem jau nav vīnu...

             Vispār - itāļu vīnus vajadzētu pārdot tikai kopā ar itāļu ēdieniem vai vismaz – ar to receptēm. Kas zina, varbūt kādreiz to arī darīsim. Rekomendējot, kādu operu ieteicams klausīties kopā ar attiecīgo vīnu un kādu operas cēlienu. Bet nobeigt šo filozofisko etīdi par VIR GROUP vīniem var ar kāda psiholoģijas profesora domu. „Vīns labi sader kopā ar psihoterapiju.” Nu kā gan citādi, mēs taču esam cēlušies no viena dieva – Dionīsa.